LIKUMS AIZSARGĀ ABAS PUSES
2020. gada 21. janvārī Senāta Krimināllietu departaments lietā SKK-1/20201 nolēma grozīt tiesu praksi saistībā ar kaitējuma kompensāciju cietušajam noziedzīgā nodarījumā, kas saistīts ar ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu.
Senāta Krimināllietu departamenta lēmuma pamatā ir šādas tēzes: ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem kaitējuma kompensācijas veidu, apmēru un saņemšanas kārtību regulē speciālais likums “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums”2 (turpmāk – OCTA likums) un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta noteikumi; kriminālprocesā no vainīgā var tikt piedzīti tie zaudējumi, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar OCTA likumu vai kuri pārsniedz šajā likumā un saskaņā ar to izdotajos normatīvajos aktos noteikto apdrošinātāja atbildības limitu. Pārējos gadījumos kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā nenoteic. Līdzšinējā tiesu praksē tiesas pārsvarā ir noteikušas kompensāciju cietušajiem, piedzenot to no vainīgā, ievērojot judikatūrā pausto atzinumu, ka kriminālprocesā, izlemjot jautājumu par radītā kaitējuma atlīdzināšanu, ir jāņem vērā izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība, aprēķinātā, bet vēl neizmaksātā apdrošināšanas atlīdzība, kā arī iespējamā apdrošināšanas atlīdzība neatkarīgi no tā, vai cietusī persona ir vai nav paspējusi iesniegt iesniegumu par apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanu vai vispār nevēlas to darīt.
Par OCTA likumu
OCTA likuma tiesiskā regulējuma mērķis nav tikai aizsargāt cietušo intereses, bet arī aizsargāt transportlīdzekļa vadītājus no neparedzamiem atbildības riskiem jeb nodrošināt transportlīdzekļu vadītāju mantisko interešu aizsardzību. Šāds secinājums izriet no civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas legāldefinīcijas3 un OCTA likuma 3. panta pirmās daļas. Lai gan civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas legāldefinīcijā nav norādīta personas prettiesiska rīcība, tomēr civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas pamatā ir prettiesiska rīcība neuzmanības formā.4
Diseldorfas Heinriha Heines universitātes profesors Dr. DērksLošelderss (DirkLooschelders) atzinis, ka transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas galveno regulējuma priekšmetu var raksturot kā tipisku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas tiesību sastāvdaļu, jo, no vienas puses, tā ir obligāti apdrošināmo personu aizsardzība no neparedzamiem atbildības riskiem, bet, no otras puses, tā arī nodrošina ceļu satiksmes negadījumā cietušo trešo personu interešu aizsardzību.5 Arī Latvijas Universitātes profesors Dr. habil. iur. Kalvis Torgāns ir norādījis, ka transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana rada transportlīdzekļu vadītājiem zināmu drošību, lai par liktenīgu kļūdu visu mūžu nebūtu jāmaksā lielas summas, bet sniegtu cietušajiem iespēju saņemt kaitējuma atlīdzību jebkurā gadījumā, arī tad, ja nodarītājam nav pietiekamu līdzekļu, un saņemt to ātrāk.6
No iepriekš minētā izriet, ka šie mērķi būtībā ir viens no otra neatdalāmi. Ja kaitējuma kompensāciju piedzen no vainīgās personas, šāda prakse padarītu obligāto civiltiesisko transportlīdzekļu apdrošināšanas sistēmu par pilnīgi bezjēdzīgu.
Gadījumi, kad vainīgā persona ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā nav atbrīvojama no atbildības, ir noteikti OCTA likuma 41. panta pirmajā daļā. Tomēr arī šajos gadījumos cietušajam nav ieteicams vērsties ar prasību pret vainīgo personu, bet celt prasību tieši pret apdrošinātāju.7 Tiešas prasības celšanai pret apdrošinātāju ir vairāki apsvērumi.
Pirmkārt, kompensācijas piedziņa no vainīgās personas var radīt nelabvēlīgas sekas cietušajam, jo tiesas noteiktie kaitējuma kompensāciju apmēri, iespējams, ir mazāki par OCTA likumā paredzēto atlīdzības apmēru.8
Otrkārt, tiesā piedzenot no vainīgās personas par labu cietušajam morālā kaitējuma kompensāciju, apdrošinātājs, ņemot vērā apdrošināšanas tiesībās noteikto kompensācijas principu,9 var atteikties pilnībā vai daļēji izmaksāt cietušajam OCTA likumā paredzēto atlīdzību,10 pat ja kompensācija no vainīgās personas nav piedzīta. Šajā gadījumā atgādināšanas vērts ir Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 25. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-247/2017 (lieta Nr. C04426012), ar kuru Augstākā tiesa atcēla Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2015. gada 27. marta spriedumu daļā, ar kuru no apdrošinātāja prasītāju labā piedzīta atlīdzība 50 000 eiro katram. Atkārtoti izskatot šo lietu, cietušo personu prasība tika noraidīta, pamatojot ar to, ka cietušie jau bija saņēmuši tiesu praksei atbilstīgas kompensācijas no vainīgās personas. Šajā lietā cietušie reāli saņēma kompensācijas naudas izteiksmē, bet ir gadījumi, ka tiesas noteiktās kompensācijas kriminālprocesa ietvaros cietušie var arī nesaņemt.
Treškārt, kā norādījis Senāta Krimināllietu departaments lietā SKK-1/2020, zaudējumu piedziņa no vainīgās personas, nevis no apdrošinātāja var būt apgrūtināta, ņemot vērā iespējamo vainīgās personas maksātspēju, piedziņas procesa sarežģītību un ilgumu.
Ceturtkārt, lai veicinātu efektīvu un ātru prasījumu nokārtošanu un izvairītos no dārgiem juridiskiem procesiem. Diemžēl šo apsvērumu ierobežo regulējums, kuru likumdevējs ar grozījumiem izdarīja OCTA likumā, proti, ka apdrošinātājs pieņem lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, ja ir spēkā stājies gala nolēmums gadījumos, kad ierosināts kriminālprocess.11 Pieņemtie grozījumi, autores ieskatā, ir pretrunā Eiropas Savienības OCTA direktīvu nostiprinātajam principam – veicināt cietušo personu efektīvu un ātru interešu aizsardzību, lai pēc iespējas samazinātu nepieciešamību izmantot tiesvedību.
Visbeidzot, cietušajam ir garantija, ka cietušais kompensāciju reāli saņems naudas izteiksmē.
No šiem apsvērumiem izriet, ka OCTA likums aizsargā ne tikai cietušo intereses, bet arī atbildīgā transportlīdzekļa vadītāja intereses, tādējādi pilnībā pievienojos Senāta Krimināllietu departamenta 2020. gada 21. janvāra lēmumā izteiktajai tēzei, ka ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem kaitējuma kompensācijas veidu, apmēru un saņemšanas kārtību regulē arī speciālais likums un saskaņā ar to izdotie noteikumi.
Zaudējumu piedziņa no vainīgās personas
OCTA likums paredz atlīdzināt nodarītos zaudējumus mantai, mantiskos zaudējumus sakarā ar cietušās personas ārstēšanu, pārejošu darbnespēju, darbspēju zaudējumu, nāvi, kā arī nemantisko kaitējumu12 jeb morālo kaitējumu, kas saistīts ar sāpēm un garīgām ciešanām sakarā ar cietušās personas fizisku traumu, cietušās personas sakropļojumu, invaliditāti, apgādnieka, apgādājamā vai laulātā nāvi, apgādnieka, apgādājamā vai laulātā 1. grupas invaliditāti.
OCTA likums neparedz cietušajiem atlīdzināt zaudējumus sakarā ar sniegto juridisko palīdzību kriminālprocesā, tādējādi šos zaudējumus var piedzīt no vainīgās personas kriminālprocesa ietvaros. Praksē ir bijuši gadījumi, ka apdrošinātājs neatlīdzina izdevumus par uztura bagātinātājiem, zālēm, kuras nav reģistrētas Valsts zāļu reģistrā, tehniskiem līdzekļiem, ja tie nav iegādāti aptiekā vai ārstniecības iestādē, piemēram, medicīnas bumbu, kas ir iegādāta sporta veikalā.
No šiem apsvērumiem izriet, ka cietušajiem ir tiesības pieteikt kompensācijas pieteikumu Kriminālprocesa likuma 351. panta noteiktajā kārtībā par zaudējumiem, kurus OCTA likums neparedz cietušajiem atlīdzināt, tādējādi pievienojos Senāta Krimināllietu departamenta 2020. gada 21. janvāra lēmumā izteiktajai tēzei, ka kriminālprocesā no vainīgā var tikt piedzīti tie zaudējumi, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar OCTA likumu. Tomēr pirms vēršanās pret vainīgo personu autore ieteiktu izvērtēt, vai apdrošinātājam bija tiesisks pamats atteikt atlīdzināt cietušajam pieteiktos zaudējumus.
Senāts Krimināllietu departamenta 2020. gada 21. janvāra lēmumā ir izteicis atziņu, ka kriminālprocesā no vainīgā var tikt piedzīti tie zaudējumi, kuri pārsniedz OCTA likumā un saskaņā ar to izdotajos normatīvajos aktos noteikto apdrošinātāja atbildības limitu. Autore kopsakarā ar Senāta izteiktajām atziņām secina, ka no vainīgās personas var tikt piedzīti zaudējumi, kas pārsniedz OCTA likuma 15. panta pirmajā daļā noteiktos atbildības limitus,13 bet ne limitus, kurus noteic Ministru kabineta noteikumi Nr. 340 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” (turpmāk – Noteikumi Nr. 340). Šāds secinājums atbilst Noteikumu Nr. 340 anotācijā14 norādītajam: “Noteikumu projektā ir paredzēta aprēķināšanas kārtība, lai pēc vienotiem principiem līdzīgos gadījumos tiktu aprēķināta apdrošināšanas atlīdzība par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem. Noteikumu projektā paredzētā apdrošināšanas atlīdzības kārtība nenosaka maksimālos atbildības limitus, kas būtu zemāki par OCTA likumā un Direktīvā 2009/103/EK minētajiem obligātajiem limitiem, bet gan nosaka aprēķināšanas kārtību, paredzot iespēju katru gadījumu vērtēt individuāli un šādā veidā cenšoties samazināt to gadījumu skaitu, kas tālāk būtu risināmi tiesvedības ceļā.”
Turpat Noteikumu Nr. 340 anotācijā ir skaidrots, ka, lai tiktu ievērotas Satversmes 92. panta trešā teikuma prasības, ja cietušā persona nepiekrīt aprēķinātajam apdrošināšanas atlīdzības apmēram, tai ir tiesības vērsties pie apdrošinātāja vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja ar lūgumu pārskatīt pieņemto lēmumu par apdrošināšanas atlīdzību, vienlaikus iesniedzot pamatojumu. Ja apdrošinātājs vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs piekritīs cietušās personas pamatojumā minētajam, apdrošināšanas atlīdzības apmērs tiks pārskatīts. Savukārt, ja apdrošinātājs vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs nepiekritīs trešās personas pamatojumā minētajam un trešā persona nebūs apmierināta ar pārskatīto lēmumu, tad atbilstoši OCTA likuma 39. panta sestajai daļai tai ir tiesības vērsties tiesā pret apdrošinātāju vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroju savu interešu aizstāvībai, lai pierādītu nemateriālo zaudējumu apmēra pamatotību, un šādā gadījumā nemateriālo zaudējumu apmērs tiks atlīdzināts atbilstoši tiesas spriedumā norādītajai summai.15
Noteikumu Nr. 340 anotācijā norādītais saskan ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docenta Dr. iur. Vadima Mantrova izteikto atziņu, ka pašreiz spēkā esošie Noteikumi Nr. 340 pēc būtības satur līdzīgu regulējumu kā iepriekš spēkā esošie Ministru kabineta noteikumi Nr. 331, izņemot fiksēto apdrošināšanas atlīdzības apmēru lielumu, līdz ar to tiesām nepieciešamības gadījumā jāvērtē, vai pašreiz spēkā esošie Noteikumi Nr. 340 atbilst ES OCTA direktīvām kopsakarā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi un Satversmes tiesas 2014. gada 29. decembra spriedumā lietā Nr. 2014-06-03 izteiktajām atziņām.16 Fiksētās apdrošināšanas atlīdzības robežas atbilstoši Noteikumiem Nr. 340 veido pretrunu ar OCTA regulējumu Eiropas Savienības tiesībās, jo nosaka apdrošināšanas atlīdzības apmērus zemākus par atbildības limitu, kas ir viens no harmonizētajiem aspektiem OCTA regulējumā.17
No šiem apsvērumiem izriet, ka, ja zaudējumi pārsniedz Noteikumu Nr. 340 noteiktos limitus, tiesību plāns paredz katru gadījumu vērtēt individuāli, ņemot vērā nodarītā kaitējuma smagumu un ietekmi uz turpmāko cietušās personas dzīves kvalitāti. Likumdevēja (šajā gadījumā Ministru kabineta) ieskatā, cietušais var aizstāvēt savas tiesības, ceļot prasību pret apdrošinātāju vispārējās jurisdikcijas tiesā, paredzot iespēju katru gadījumu vērtēt individuāli. Pamats šādas prasības celšanai ir OCTA likuma 39. panta sestā daļa, kā arī Noteikumu Nr. 340 4. punkts un pielikuma 2. apakšnodaļas 7. punkts. Tādējādi no vainīgā kriminālprocesa ietvaros var tikt piedzīti tādi zaudējumi, kas pārsniedz OCTA likumā 15. panta pirmajā daļā noteikto apdrošinātāju atbildības limitu.
Kopsavilkums
OCTA likums aizsargā ne tikai cietušo intereses, bet arī atbildīgā transportlīdzekļa vadītāja intereses, tādējādi pilnībā pievienojos Senāta Krimināllietu departamenta 2020. gada 21. janvāra lēmumā izteiktajai tēzei, ka ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem kaitējuma kompensācijas veidu, apmēru un saņemšanas kārtību regulē arī speciālais likums un saskaņā ar to izdotie noteikumi.
Cietušajiem ir tiesības pieteikt kompensācijas pieteikumu Kriminālprocesa likuma 351. panta noteiktajā kārtībā par zaudējumiem, kurus OCTA likums neparedz cietušajiem atlīdzināt, tādējādi pievienojos Senāta Krimināllietu departamenta 2020. gada 21. janvāra lēmumā izteiktajai tēzei, ka kriminālprocesā no vainīgā var tikt piedzīti tie zaudējumi, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar OCTA likumu. Tomēr pirms vēršanās pret vainīgo personu autore ieteiktu izvērtēt, vai apdrošinātājam ir tiesisks pamats atteikt atlīdzināt cietušajam pieteiktos zaudējumus.
Ja zaudējumi pārsniedz Noteikumu Nr. 340 noteiktos limitus, autores ieskatā, cietušais var aizstāvēt savas tiesības, ceļot prasību pret apdrošinātāju vispārējās jurisdikcijas tiesā, paredzot iespēju katru gadījumu vērtēt individuāli. Tādējādi no vainīgā kriminālprocesa ietvaros var tikt piedzīti tādi zaudējumi, kas pārsniedz OCTA likuma 15. panta pirmajā daļā noteikto apdrošinātāju atbildības limitu.
Atsauce uz žurnālu:Ļaksa I. Likums aizsargā abas puses. Jurista Vārds, 19.05.2020., Nr. 20 (1130), 20.-22.lpp.
1. Senāta Krimināllietu departamenta 2020. gada 21. janvāra lēmums lietā Nr. SKK-1/2020. Pieejams: http://www.at.gov.lv/lv/judikatura/judikaturas-nolemumu-arhivs/kriminallietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2020 [aplūkots 01.05.2020.].
2. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=87547 [aplūkots 01.05.2020.].
2. Apdrošināšanas līguma likuma 1. panta pirmās daļas 17. punkts: civiltiesiskās atbildības apdrošināšana – apdrošināšana, kad apdrošina personas civiltiesisko atbildību par tās darbības vai bezdarbības rezultātā radītajiem zaudējumiem trešajai personai. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/299053-apdrosinasanas-liguma-likums [aplūkots 01.05.2020.].
4. Mantrovs V. Apdrošināšanas tiesības. Rīga, 2018, 188. lpp.
5. Looschelders D. MŸnchenerKommentar zum Versicherungsvertragsgesetz, 2010, 1. sējums, 1. nodaļa, 117. punkts; Bar C. DasTrennungsprinzipunddieGeschichtedesWandels der Haftpflichtversicherung. No: ArchivfŸrdiecivilistischePraxis, 1981, Nr. 181, 326. lpp.
6. Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 453. lpp.
7. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 31. panta trešā daļa.
8. Senāta Krimināllietu departamenta 2020. gada 18. februāra lēmums lietā Nr. SKK-93/2020 (lieta Nr.11210010018), aizstāvības apsvērums. Pieejams: http://www.at.gov.lv/lv/judikatura/judikaturas-nolemumu-arhivs/kriminallietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2020 [aplūkots 02.05.2020.].
9. Apdrošināšanas līguma likums 42. panta pirmā daļa: saskaņā ar kompensācijas principu izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība nedrīkst pārsniegt apdrošināšanas gadījumā radītos zaudējumus.
10. Senāta krimināllietu departamenta 2020. gada 18. februāra lēmums lietā Nr. SKK-93/2020 (lieta Nr. 11210010018), aizstāvības apsvērums.
11. 2016. gada 23. novembra likums “Grozījumi Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā”, 39. panta pirmās daļas 3. punkts. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/287235 [aplūkots 02.05.2020.].
12. Autores piezīme: OCTA likuma terminoloģijā – nemateriālie zaudējumi.
13. OCTA likuma 15. panta pirmās daļas 1. punkts. Apdrošinātājs sedz zaudējumus, nepārsniedzot noteikto apdrošinātāju atbildības limitu personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai – līdz 5 210 000 eiro neatkarīgi no cietušo personu skaita. 2. punkts. Mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai – līdz 1 050 000 eiro neatkarīgi no trešo personu skaita.
14. Ministru kabineta 2014. gada 17. jūnija noteikumu Nr. 340 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” anotācija. Pieejama: https://likumi.lv/doc.php?id=267451 [aplūkota02.05.2020.].
15. Turpat.
16. Mantrovs V. Augstākās tiesas civillietu departamenta prakse Sauszemes transportlīdzekļu vadītāju civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) lietās tiesu prakses apkopojums. Rīga, 2015. gads. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/pazinojumi-presei/par-notikumiem/2016/julijs/7796-apkopota-tiesu-prakse-sauszemes-transportlidzeklu-vaditaju-civiltiesiskas-atbildibas-obligatas-apdrosinasanas-lietu-izskatisana/ [aplūkots 02.05.2020.].
17. Mantrovs V. Apdrošināšanas tiesības. Rīga, 2018, 227. lpp.